2.
Pats vārds pasts esot cēlies no zirgu maiņas
piestātnes poste (itāļu valodā.)
Pirmie pastnieki bija ziņneši - kuršu ķoniņí.
Hercogs Jēkabs izmantojis pasta ceļu Rīga Klaipēda.
Kurzemes guberņas laikā nozīmīgs pasta ceļš vedis
no Kuldīgas uz Ventspili. Pastu un ceļiniekus toreiz
veda šķūtnieki... Krogu stadulās vajadzēja turēt
divus pasta zirgus. Bet mūsu pusē zirgu pasta
kantoris ir bijis Piltenē.
Marija Eidmane (viņa ir dzimusi 1876. gadā) savas
atmiņas par Ugāli sāk ar bērnības redzējumu caur
mežkunga muižas Dītrihšteinas logiem, kad vienreiz
nedēļā braucis tā saucamais Diligence Passajier uz
Tukumu no Ventspils. *
5. 1892. gada adrešu grāmatā minēts, ka
tuvākais pasta kantoris ir Piltenē un par ziņneša
pakalpojumu no Ugāles muižas ir jāmaksā divi
rubļi un 80 kapeikas, bet no Pastorāta - pilni trīs
rubļi.
Avīzes tolaik abonēja retais... Stāsta, ka Ugālē
senāk (neskaitot vācu sabiedrbu) to darījis tikai
skolotājs Pēteris Sķute.
Sākoties dzelzceļa ērai, zirgi kļūst lieki un
sūtījumus stacijās nogādā vilcienu pasta vagoni.
Visa veida sūtījumi tagad iet caur Ugāli. Uz tā
laika pastkartēm adresē minēta Ugāles stacija
(krievu valodā).*
8. 1912. gada adrešu grāmata:
Vēstules var sūtīt katru dienu
Telegrāfs ir Ventspilī
Telefona centrāle - Popē
Zirgu pasts – Ventspilī
Ugāles stacijā darbojusies pasta un telegrāfa
nodaļa zem stacijas priekšnieka vadības
H. Dorbe raksta savā darbā Vaicāju Jaunībai, kā
1914. gadā pagasta rakstvedis Šenkovskis rīta
agrumā stacijā ieguvis avīzi un izlasījis liktenīgo
vēsti...*
16. Fricis Pētersons atceras, kā pastā izskatījies - Es vēstuls
paņēm, kad man pienāc. No priekšnam, ka iet iekšā. Iegāj tur
un šis izlik uz lodziņ ārā. Tāds lodziņš, viš bi durīs - tas logs
izzāģēts un ārpus stāvej plaukts. To viš nolaid' nost. Kas nāc,
ta viš izdev paks, vēstuls. - Tur bijušas arī abonentu kastītes.*
Reizēm Šteinhards cienājis ar konfektēm vai šokolādi M.
Eidmane nākusi uz Lībertāliem pēc pasta no Māteríem.*
V. Zelmenis atceras, ka pagasta rakstvedis H. Šenkovskis ar
divriteni braucis uz pastu un vedis uz pagastmāju. Tad pasts
izplatīts tālāk, dažs ienācis pagastmājā un pa ceļam aiznesis
pastu arī kaimiņam, bet citiem vēstules nogādājis pagasta
ziņnesis. Kādu laiku par to strādājis V.Zelmeņa tēvs. Nesot
cirkulāru Usmas virzienā, viņš esot paņēmis līdzi arī
vēstules.*
18.
Pastmeistars Kārlis Šteinhards - Šteinhardu daudzi ugālnieki vēl atceras.
Latvietis, bet uzskatīts arī par pusvācieti. Bijis sabiedrisks Šteinhards ir bijis
patiešām akmensciets un stiprs (kā liecina viņa uzvārds) ierēdnis pie trim varām –
jo viņš nostrādā arī vācu laikus un vēl pirmos padomju varas gadus. *
Dienesta dzīvoklis pastā - divi logi uz Grīnieku pusi ar ieiešana dzīvoklī no parādes
durvīm. Viņš dzīvoja apakšējā stāvā un tur viņam bija virtuve un trīs istabas.*
1969.gadā Padomju Ventā (29.janv.) A. Paugurs rakstījis par Piltenes pansionātu
Landzes mācītājmuižā un minējis gaišūsainu tēvoci, kurš pēc trim mēnešiem
svinēs 92.dzimšanas dienu. (viņš redzams arī attēlā pie raksta.) - Taču Kārlis
Šteinhards pansionātā ir cienījams vīrs, možs un kustīgs. Viņu pazīst gan kā
saimnieciskās komisijas priekšsēdētāju, gan kā bibliotekāru. (..) Bet citiem, kam ar
lasīšanu pagrūti, Kārlis Šteinhards lasa priekšā. Tad seko pārrunas. –*
Viš jau bi kompānijs cilvēks, cik es a vīņ bījs kope, anekdots stāstij' labprāt.
Nu, izdarīgs, vārdu sakot.- vērtē Andrejs Rasa.*
Tā viņš taisni staigāja. Viņam bij šitāds gars ūss. Es gāju skolā un viņš ar savu melno
taksi gāja staigāt katru rītu, gāj pa tām parāds durīm ārā un gāj staigāt. Viņš bija
precīzs cilvēks, karu rītu viņš gāja pa Pūzs ceļu prom tur līdz Vecmatīšiem a sav
sunīt prom un atpakaļ un tad viņš aizgāja strādāt kantorī. Un uz otru pusi ar’, es
kādreiz nācu tur no Engurēm augšā, es nāc tur gar upmal un ta uz zāģētav ārā – uz
skol. Es viņ tur atkal kādreiz satiek.- /H.Rasa/*
Mīliņ tant, viņ jau teic’, ka viņš jau ļot sēv ir uzturējs, lai būtu. Lai ilgāk dzīvotu. - /D.
Babra/ *
Šteinhardam esot bijusi milzīga bibliotēka, un grāmatās autogrāfi *
19. Pasta nodaļa darbojas no plkst. 9 rītā līdz
3 pēcpusdienā, bet vilcieni pienāk un
atiet uz abām pusēm taisni tanī laikā, kad
pasta nodaļa ir slēgta un tādēļ vairs ne
vienam nav iespējams korespondenci
saņemt. (..) It sevišķi vasarās, kā arī
pavasaros steidzīgu lauku un siena darbu
laikā, darba dienās neviens šo nodaļu
neapmeklēs. Arī no pagastiem
pastniekiem būtu izdevīgāki saņemt
pastu vilcienu laikā, kad viens otris vai
aizbrauc jeb pārbrauc. Kālab būtu taisni
visu, kā valsts tā iedzīvotāju interesēs šo
nodaļu tagadējā veidā - reorganizēt,
pievienojot visas operācijas pie stacijas
zem stacijas priekšnieka vadības, kuram
saprotams varētu arī maksāt zināmu
atlīdzību, kas vienmēr būs mazāks par
tagadējiem izdevumiem (..) i stacija i
pasta nodaļa, abas ir satiksmes resora
iestādes.
Ventas Balss Nr.15 (1921. 8. apr.)
20. Vietējam pasta ierēdnim nezin kāpēc iepatikušām Padomju Krievijas pastmarkas un
tā pie katras izdevības noplēš no Krievijas atsūtītajām vēstulēm , kā ierakstītām, tā
arī neierakstītām, markas. Šim ierēdnim gan derētu ievērot, ka caur to viņam var
iznākt nepatikšanas. Cietušais.
23. Nupat centrālā zemes ierīcības
komiteja piešķīrusi Ugāles viesnīcas
telpas ar blakus telpām Pasta un
Telegrāfa departamentam. Savā laikā
šīs telpas gribējām piešķirt tautas
namam, jo viesnīcas māja līdz ar plašo
stadulu, izdarot nelielas pārbūves, šim
mērķim tiešām bij piemērota. Bet
tagad par to domāt vairs nevar, un tā
mēs ugālieši arī uz priekšu paliksim
bez lielām izrīcības telpām. Pasta
nodaļai viesnīcas telpas arī
nepiemērotas, pārāk lielas. Tai būtu
pietikušas nodedzinātā veikala ēkas,
ja tās atjaunotu, tas nemaz daudz
vairāk neizmaksātu, kā pārbūvējot
viesnīcu. Pasta kantoris darbojas ļoti
teicami. No agra rīta līdz vēlam
vakaram var pastu saņemt un nodot.
Par to jāpateicas pastmeistara
Šteinharda kungam, kurš lielā mērā
nāk iedzīvotājiem pretim.
24. Ugāles muižai piederošā viesnīca, celta 1903.gadā, laimīgi
pārdzīvojusi 1. pasaules karu.
Foto no pastkartes ar 1913.gada zīmogu
29.
Par iekšējo izskatu paskaidro Marta Lutere: Šteinhards
viens sēdējis plašā zālē un tur bijis telefons... Jādomā, ka
viņš pats arī iekārtojis sarunas. *
Ta tur bi tād skapiņ, bi nummur un tur iemet. Ta gāj pakaļ.
Pa augšu emet iekš un tie duriņ, tur atslēdz un izņem ārā.
Pa labai rokai, telefons tur vēlāk bij. Nebija nevien’
pastniek. /Margarita Gumska/*
Trūkst precīzu ziņu, kad tieši Ugālē uzstādīta pirmā
rokas centrāle - iespējams, ka kāds neliels telefonu
centrāles komutators ir bijis jau Libertālos, bet jaunajā
pasta ēkā 30.gadu otrajā pusē tas bijis. Stacijā bijis ....
otrs... Pirmais komutators bijis mazs šaurs griežams
Vefiņš ar 80 numuriem.
30. Letas kiosks
bijis Ugāles stacijas uzgaidāmajā
telpā, tajā avīzes tirgojusi Emīlija Štāle
- Dainiņ mamm.
31. Uz valsts svētkiem pasta fasādi rotāja ar garām mētru
vītnēm, kuras darināt nācās pašu spēkiem. Un tas bija
liels darbs.*
Foto no R. Sarkangalves albuma
33. Anna
Sarkangalve
Ugāles pastā strādā
no1935.g.-1959.g.
Sāk strādāt par pastnieka
aizvietotāju.
Viņa ir dziedājusi Ugāles korī.
Pēc kara strādājusi
priekšzīmīgi kā otrā pastniece
ar mazāku rajonu nekā vīrs. *
Foto no R. Sarkangalves albuma
37. pēc Kārļa Šteinharda (1953.g. viņš vēl esot strādājis)
Jānis Cinkuss
Mārtiņš Čanders (īsu laiku)
Arnolds Blaune (pēc tam strādā Piltenē)
Jevgēņija Kraukle (Ženija Krauklīte)
38.
Pēc padomju gada, vāciešiem ienākot, pie pasta ticis uzvilkts
sarkanbaltsarkanais karogs. – Vo, šite uz šo kārt’, ka mūs atbrīvoj no
Staļin. Hitlers tač atkal mūs atbrīvoj. Mūs jau tekoš tikai atbrīvoj. /Harijs Rasa/ *
Kara pēdējā gadā Pastā vācieši iekārto komandantūru.
— (..) vācieši piedauzij pie durim un pateic, ka stundas laikā mums no
lielās istabs (.) i jāizvācas tai virtuve. Ka to rekvize vācu karaspēks
kara vajadzībām un tad mēs dzivojām virtuvē.— /R. Sarkangalve/*
Pasta zālē bijuši savilkti kabeļi, bet pagrabu izbetonēja bumbu
patversmes vajadzībām un arī tas bijis aprīkots ar sakariem. *
Tur jau vāclaikā centrāl i bijus iekšā tai pagrabā, komutators bijs
iekšā.—/Harijs Rasa/*
Stadulā vāciešiem bijuši zirgi, bet divas elektrostacijas ražojušas
strāvu. Pašās kara beigās vācieši likuši izvākties pavisam, it kā pat
domāts pastu uzspridzināt, bet tas nav noticis. / R. Sarkangalve/*
39. Pēc kapitulācijas viss tirgus laukums bijis piedzīts ar
kara tehniku. Bet pasta skvēriņā pie staba sācis dārdēt
skaļrunis. Stadulā kādu laiku bijušas Zagotzerno
noliktavas. Zemniekiem bija jāved nodot graudus. ****
– Viņš skanēja, līdz divpadsmitiem naktī. Radiomezgls
mums bij jālaiž vaļā sešos no rīta un divpadsmitos naktī
beidzās. /H. Rasa/ **
D. Babra atceras, ka varējusi «Iesalniekos» dārzā ravēt
un klausīties, ko runā pa radio. **
Kad ienāca krievs, ta pirmais mītiņš notika tur pie pasta.
Tur visus cilvēkus mūs sadzina. Visi tur sauc – Lai dzīvo
Staļins! - Un vecais tas Sarkangalvs ar stāv – Lai dzīvo
zirgs un zvirbulis, tad dvorņikam būs darbs! / Marta
Lutere/**
51. Pastā bija 55
vai pat 60 slēdzamie
skapīši. Ka gāja iekšā – pa labi bija
skapiņ. Kabīne bija pa kreisi. Mazs
galdiņš, kur rakstij telegramms vel.
Un pārs soļ un bij durvis uz zāli. **
52. K. Šteinhards ar Ventspils revidenti
Foto no R. Sarkangalves albuma
60. A. Sarkangalve gaida vilcienu, lai saņemtu pastu
Foto no R. Sarkangalves albuma- 50 tie
61. Ta jau mums bij sešos jāiet uz vilcienu. Es četros cēlos
augšā – slauc gov, nāc no Parkiem caur mež, es nāk –
viens liel mežcūk man iet pa priekš. Man mat sāk celties
stāv, es domā, kas tas pa mell kunkul var būt uz to ceļ –
te tak nekāds nebij, kad es nāc mājā. - Ku ta viš tur varej
gadīties? Ak šausms! - Es domā, kaut tā cūk paiet
sāns, man tas vilciens - jaiet, es nevar past nokavēt!
–Lilija Venškevica**(70-tie?)
Pasts nāca, veda ar vilcienu un tad ar ratiņiem vajadzēja
braukt pretī vakarā un no rīta. Tā rītos no Ventspils nāca
tas vilciens un vakarā atkal savukārt vajadzēja to Rīgas
pastu, avīzes, kas tur nāca. - /Ruta Sarkangalve/*
62. Un bija pasta apmaiņa ar vilcienu no rītiem un vakaros un tad te bija
septiņos ar kapeikām vilciens un cikos man no Kaln skol bij jānāk, lai es
varētu tikt uz vilcienu apmaiņu. Nedo Dievs, nokavēt! Minūt laiks ir,
kamēr vilciens stāv, pa to laiku ir jāiedod savs dokuments, jāsaņem viss
pasts. Nu ja viš tur ir tikai maišels un pārs paks – ta nekas, bet tajā laikā
jau vēl sūtīj kīnofilms metāl tādās četrkantīgās kārbās. Un sūtīj tiem
vājredzīgiem lents – romāns, ko liek uz magnetafōn. Tikpat lielās kastēs
gandrīz. Nāca ar pasta vagonu un tad citreiz vilciens jau iet un met vēl
tas pavadons no vagon ārā uz peron. Tad dažreiz bij jāiet trīs reiz pakaļ.
Ta labi, ja stacijs dežurants pavaktej, ja viens pats aiziet uz to apmaiņ.
Citreiz tur pie 30 – 40 liets bij jāsaņem un visa centrālā prese – Pravda
un Izvestij. Un ta vēl vienu brīdi mums bija visa jūrmala klāt – tur šitie te
Lielirbe, Mazirbe, Oviši. Un tur karspēk daļs, tur speciālā viņu Za rodinu
un Krasnaja zvezda – tie vel. Tas viss nāca ar vilcienu. Un tad, kamēr to
visu atvelk un sašķiro, tad cikos es gāju mājās uz Kalnskolu? Un gar
kapiem jāiet un brīžiem bail un ziemā... Un gāja un nebija grūti. Un,
savukārt, mums bija liels – 22 cilvēku kolektīvs, bet visi bijām draudzīgi./Alise Lagzdiņa/ **(60-tie?)
63. Pasta darbinieki ap 55-o gadu
1.rindā-Picalcelma M., Krūmiņa E., Sarkangalvis V.,
2.rinda Zīverte Aina, Čandere Zelma,
3.rinda Sarkangalve Anna, Lece Marija, ?, Kraule Eiženija,
4. Rinda ?,?,?, Čanders Mārtiņš
Foto no R. Sarkangalves albuma
64. 50-tie: Lece Marija, Sarkangalve A., Kraukle J., Boitmane Marija, Cinkuss
Jānis (Pasta priekšnieks), Burve Lilija (arī priekšniece) , Sarkangalvis V.
Foto no R. Sarkangalves albuma
65. Daina
Babre(Štāle)
Pasta operatore stāsta par to
laiku – Es 59-tā sāku Kad
Sarkangalv Anniņš gāj
projam pensijā, Krauklīte
teica – Vajag, nāc un strādā. Un ta mēs ar Sarkangalvīt
divi vien vien’ laik bijām. Divi
rajoni bija. Viņam bija
pirmais.**
Foto no D. Babres albuma,1964. g. 4.jūl.
66. Varētu būt 1957.gads Gaļina Mališeva (Hmeļņicka) tehnikumā
apgūst sakaru darbinieka profesiju. Pēc tehnikuma dažus gadus
strādā Ugāles pastā
Foto no A. Hmeļņicka albuma
72.
Un tad taču bija divas izdarībs – tas bij sestdiens talks – nu tas
bij vien lustig padarīšan. Un, otrkārt, tie saucamie Oktobra
svētki – tās bija vienīgās divas brīvdienas blakām – tad
obligāt mums bij svētki! Vismaz reizi gadā mums bij kārtīgs
baļļuks. Ar visiem tiem poniņpuikām kopā un ta Hariš spēlej
ar akardeōn un Kraukļ Edmunds ar bajānu un visāds izdarībs.
Un tad taču mums tāda Milda Freiberga neilgi strādāja un
dzīvoja Mētrās – viņa taču mums tos vienus svētkus
noorganizēja. Mums bija tādi priekšnesumi – mēs dziedājām
un dancojām un ko tik mēs tur nedarījām. Man vel bij, no
Pašinsk Grišs salm cepur dabuj – es bij puik, kas pļauj sien un
Elvīriš mazais – tas Štern Elvīriš – tas grāb tur. - Uz zaļu
pļaviņu sienu pļautii gāju. - Un tad – dziedaj, bij ansambls…
Un, protams, pēc tam klāti galdi un viss. Mēs pēc tam ar
Strazdiņ Rasms satikās, viņ teic – bet nekur tik jautr nav gājs
kā kādreiz pastā.
Kad bij tās talks, negāj kurnēdami uzpost to apkārtni, bet tas
tač bij tād pacilātīb, gāj un sapos un tiešām viss bij forš. Un
pēc tam bij sviestmaizs un viss, kas nākas./Alise Lagzdiņa/**
75.
Nu es sāk atcerēties – bij jau kād piec rajon vien laik.Uz
Puzes ezeru veda tas vecais Priež - a motocikl viš brauc un
vecā Zīverten – Emma Zīverte veda uz Ameļciemu toreiz –
ar zirgu viņ vel brauc šurp un vēd. Tas bij vien tād laik.
Aina Luce (Zīverte) strādāja pie mums kantorī. Un tad
atkal nebrauca tos rajonus, jo sāka braukt tas
pavadons, kas brauc no Ventspils, pastmašīna sāka vest.
Tur vairs pastnieks nebrauca. Pats nāca no Rīgas. Rīgas
mašīna nāca, mums pastu veda no rīta agri jau – ap
septiņiem. **
Pasta telpās atradās arī krājkase. – Mēs bijām, pie vienas
letes visi sēdēja. Krājkases darbinieks pa labi. Masīva
lete, riktīg liel brūn let bij! Tur strādāja Skaidrīte
Grunte, Ausma Kalniņa, pat no Ventspils braukuši
darbinieki– /A. Lagzdiņa/ **
76. Telefonistes:
Daina Babre
Pastā sāk strādāt 1959.g.,
Māra Krūmiņa
strādā no1960.-1964.
– Atnāc zvans un te ir tād maz
taka tād plakstiņ – tād vāciņ. Ta
ka zvan, tas atkrīt vaļā un tad tu
redz, kas tev zvan. Ta paņem to
auklu, iespraud zem to nummur –
tur ir tas caurums. Te ir tās atslēgs
– ta to atslēg nospiež uz sav pus.
Tās auklas te ir tā pa divām. Un es
otru ielieku vajadzīgajā ligzdā.
Atsevišķa ligzda sarunas vietai –
kabīnei. Ta tur ielik. Mēs viņus par
štepseļiem saucām. - /Māra
Krūmiņa/***
80. 60-tie: 2.r.: Kraule E., Boitmane M, Sarkangalve A., ?, Blauks, ?
1.r.: Krūmiņa E, Grundmane V., Pētersone I., Zīle A., Sarkangalvis V..
Foto no R. Sarkangalves albuma
83. Apm. 1965.g. Ceble Austra, Luce Aina, Boitmane Marija, Babre
Daina, Rasa Harijs, Zīle Austra, Krūmiņa Emīlija, Picalcelma Melita
Foto no D. Babres albuma
91. 1972.-73. Komorova (Barčevska) Maija, Krūmiņa Emīlija,
Boitmane Marija (Dzimusi Puzenieku muižā), Šterna (Dubenlāže)
Elvīra, Lagzdiņa Alise, Picalcelma Melita Foto no R. Sarkangalves albuma
92. 1972.-73. Boitmane Marija, Komorova (Barčevska) Maija,
Lagzdiņa Alise, Picalcelma Melita
Foto no R. Sarkangalves albuma
93. 1972.-73. 1.no kr. - Picalcelma (Šveicare) Melita, Indriksone Irēna, Boitmane
Marija, Krūmiņa Emīlija 2.rinda no kr. - Šveicere Janīna, Lagzdiņa
Alise, Kronberga, Zīle Austra, Strazdiņa Rasma
Sarkangalves albuma
Foto no R.
94. Alise Lagzdiņa
pastā no 1962.gada (kad priekšniece ir Austra Celbe)
no 1976.g.jūn.- 1989.g.jūn. ir pasta priekšniece Foto no A. Lagzdiņas albuma
114. Viņam bijusi ierēdņa alga 90 lati un par
katru bērnu piemaksāti 15 lati, zina teikt
meita Ruta. *
Sarkangalvju ģimene sākumā dzīvojusi
pasta otrajā stāvā. *
M. Krūmiņa novērojusi, ka
Sarkangalvis, kad ienāk pastā, sakārto, visu
pārgroza uz galda pa savai modei. **
Vecais pastnieks nekad neesot izmantojis
velosipēdu vai citu transportu. Tikai ar
kājām vien... **
120. 1964.gada janv. Sarkangalvim V. 60 gadu jubileja,
Ugāles sakaru nodaļas priekšniece Ženija Kraukle
Foto no R. Sarkangalves albuma
121. 1964. gada janv.
Sarkangalvim V. 60 gadu
jubileja,
Ventspils sakaru mezglu
priekšnieks Fomičevs
Foto no R. Sarkangalves
albuma
122. 1964.gada janv. Sarkangalvim V. 60 gadu jubileja, ar ģimeni, 1.no kr.
Ruta Sarkangalve, Voldemārs, Anna, znots, Alvils
Foto no R. Sarkangalves albuma
124. Viņš mums visiem rakstīja kartiņas. Ak
mūžs, ak mūžs! Dzimšansdiens, vārddiens obligāt! Obligāt. Visiem mums un kur ta pa
rajon ar mums bij, kam viņš rakstij vēl.
Viņam dikti patika šitā lieta. Un ta viņam
attiecīgi bija, ko teikt tās rindkops, kāds nu
viņš katram bij rakstījs. Uu kāds viņam tas
raksts bij, ak kungs - ar trijiem el un ar cik
tur zē - tāds viņam bija tas raksts, tā bij viņ
rakstīšan. Es zinu, ka Vītol Mild vienmēr
teica - tur viņš rakstija ar cik tiem tē un ar
cik tiem el. Tur jau vienmēr smējās –
Vittolllio... Interesants sevī, ļoti interesants
vecīts. - /D, Babra/**
125. Bet viņš nepalaida garām nevien vārddien, ne dzimšans dien - rakstij tās
kartiņs un ja ne, ta bi uzrakstijs uz avīž mal. Bet tas viņa rokraksts jau bija
diktam tāds, pat nesalasāms, dikt bij jāpierod pie tā viņa rakstītā.
/A. Lagzdiņa/**
129. Emīlija Krūmiņa
Krūmiņtante, Mīliņš (1911. – 1985.) ir
revolucionāra Korta Šēniņa vienpadsmitais bērns
– pastarīte... Kad kaut cik paaugusies, māsa Anna
aicinājusi uz Rīgu. Un Emīlija strādājusi
mājkalpotājas darbu. – Un ta viņ tur strādajus. Arī
pie tiem Benjāmiņiem - /Māra Krūmiņa/
Ar Jāni Krūmiņu Emīlija apprecējusies 1938.gadā
un pēc gada piedzimusi viņu meita Māra, dzīvoja
Akmeņkalnos.
Tēvs aizgāja Sarkanajā armijā un mammai mier
dzīv nebij vairāk. Mamms tramdij un trenkāj
mūžīg uz tām policijām. Mēs, pēdējais etaps bij, no
Ventspils vēl varējām tikt prom. Tas bija 1945.gada
beigās, kad mēs atbraucām mājās no Vācijas. Bija
tādi laiki brīžam, ka mamma teica tā – Ja es būt
zinajus, ka Jānis ir kritis, es nebūt braukus mājās. - /Māra Krūmiņa
Bet Emīlijai tik palicis stabilais vīra darinātais
pūra krēsls, kā pati to saukusi. – Tas ir krēsls, ko
mans tēvs bij taisijs un tā, kamēr mamm strādaj,
tas visu laiku mammai kalpoj. - /Māra Krūmiņa**
142.
Tad jau bija jānodrošina diennakts dežūras. Telefonisti
strādāja pa 12 stundām no astoņiem līdz astoņiem. Lai
nodrošinātu, viņi, man liekas, vai nebija kādi astoņi. Ja
kāds paliek slims un nav ko ielikt pie to komutator un
tukšs palikt nevar un neviens negrib nākt uz to nakt –
vienīgais glābiņš, kamēr es kād sazvan un sameklē, ta
tas bij Mīliņtant! Un mēs vel to pulkreiz pārspried – tie
ir Mīliņtants ta ka lāsts... Es atceros – to vienreiz es ieiet
pie Mīliņtants un viņ nu sadomajus kautko cit darīt. Es
teic – Nu, Mīliņtant, nu kaut uz brītiņ, kamēr es
sameklēs! - - Vells lai parauj, tas pasts varēt nodegt
vienreiz ziliem uguņiem! - Un cik ta nu ilgi pagāja, ka
tas pasts nodega ar tiem ziliem uguņiem... Mīliņtants
dzimšanš dienā tajā vakarā dega pasts. –/Alise
Lagzdiņa/
(E. Krūmiņa tad jau ir mirusi)**
144. Mēs augšā nodēg pilnīg. Pasts bija prom. Lejā Lecīte
vecā vēl dzīvoja vienīgā un tur Broņai bija tas
veikals – tur pasta telpās un viņiem principā bij tikai
tas izbīls, bet mums jau izdega viss un sadega
absolūti viss. Un tur jau tie glābēji meta it kā tās
mēbelītes ārā un no to augstum tur bija dēlīš, ko
salasīt. Tur jau mēbel vairs nevien nebij. Un tajā pat
laikā, ja kaut ks bij vēl, tad tur bij tādi, kas glāba un
tādi, kas nes prom pa tumsu. Man toreiz bij tāds
hobijs – es krāj ziepīts. Un man bija visa dižā skapja
augša pilla un vel otrā kārtā jau – nu kolekcij tād...
Tur gāj ūens pa gaisu un tumšs. Un arī tās drēbes, ko
tur svieda ārā – nu saliets, un, kur tas šīfers
sprāgdams trāpijs, tur ir caurums. Tas ir šaušalīgi
atcerēties... - /Alise Lagzdiņa/**
147. Kur vecais pasts, lejā ir vīna pagrabs bijis,
to es zinu un tur, viens ir pakāries tajā
mazajā telpā, kur mums stāvēja seifs - bet
ne pasta laikā. Tas pagrabs bija kolosāls
vispār, jo tur stūrī tecēja ūdens tā kā
strautiņš un līdz ar to uzturēja pagrabā
vajadzīgo mitrumu - kartupeļi nesavīta
līdz nākamajai ražai. Ka iet iekšā - tikai
tur tā velve, tas pagrieziens - šausmīgi
daudz galvu sadauzīja, tādas ir manas
atmiņas.
/ Alise Lagzdiņa/*
S. Picalcelmas foto, 2002.
158. Ja Jums ir informācija ar kuru gribētu dalīties –
rakstiet: ugalebibl@gmail.com,
zvaniet: 20253946 vai 63662669
Informācija prezentācijā no:
* Junkara Limdota, Tikai no tevis nav vēstules...PASTS// Ugāles ziņas
** Junkara Limdota, VECAIS PASTS PASTS (2. daļa)// Ugāles ziņas
*** Junkara Limdota, PASTS (3.DAĻA) KOMUTATORS //no
nepublicētiem materiāliem.
Foto no ugālnieku personīgajiem arhīviem.
Avīžu raksti no LNB Laikrakstu bibliotēkaas http://www.periodika.lv
Inese Rumpa